Lai arī šis dokuments ir tīri informatīvs, paredzēts darbības plānošanai, tomēr pietiekami daudz uzmanības tajā ir veltīts medību tēmai, proti, slimības apdraudēto mežacūku populāciju pakļaušanai medību ietekmei. Piedāvājam nelielu ieskatu šajā dokumentā. 

Viss dokuments angļu valodā pieejams šeit! 

Jebkāda jauna infekcija var izplatīties jaunā vidē, ja tajā ir pietiekami daudz mērķa dzīvnieku. Savvaļas mežacūku medības varētu šķist kā vienkāršākais un tiešākais veids, lai ierobežotu to skaitu, lai atvieglotu Āfrikas cūku mēra kontroli un likvidēšanu. Tomēr medību radītajam stresam varētu būt pretējas sekas, proti, medības veicina mežacūku baru pārvietošanos, līdz ar to arī palielina kontaktu risku, veicinot arī dzīvnieku migrāciju no viena iecirkņa uz otru. Medības rada arī citus infekciju riskus, piemēram, kad mednieki nonāk saskarsmē ar inficētiem mežacūku ķermeņiem, viņi paši var kļūt par slimības izplatītājiem. Tomēr jāņem vērā, ka medības var būt labākais veids, kā nodrošināt mežacūku paraugu iegūšanu. 

Iepriekš mežacūku medības ir izmantotas klasiskā cūku mēra (KCM) ierobežošanai, tomēr ir maz liecību par to, ka medības bijušas efektīvs saslimšanas kontroles instruments. Galvenais iemesls - medībām ir neparedzama ietekme uz populāciju dinamiku, atkarībā no dzīvnieku vecuma un dzimuma. Teorētiski ir divi iespējamie scenāriji, kuri izmantoti KCM kontrolei:

1) jāmedī jauni dzīvnieki, kas jaunāki par gadu. Uzskata, ka tas īslaicīgi samazinās dzīvnieku skaitu, kas ir pakļauti saslimšanas riskam. Tomēr jauno dzīvnieku iegūšana saglabās pietiekami daudz vairoties spējīgu mātīšu, kas radīs pēcnācējus, kas tāpat būs pakļauti saslimšanas riskam.

2) iespējama arī sivēnmāšu izšaušana, kas ilgtermiņā samazinās populācijas lielumu, tomēr tas īslaicīgi veicinās dzīvnieku pārvietošanos, radot ideālus apstākļus slimības izplatībai, jo vienlaicīgi tiks nogalināti arī dzīvnieki, kuriem jau izveidojusies imunitāte pret slimību. 

Tādēļ arī medības nevar uzskatīt par efektīvu rīku ne tikai ĀCM, bet arī klasiskā cūku mēra kontrolei, pastāvot iespējai, ka mežacūku medības radīs pretēju un nevēlamu efektu. 

Ņemot vērā epidemoloģisko raksturīpašību līdzību starp ĀCM un KCM, prakse, kas novērota, cīnoties ar KCM, ir piemērojama arī gadījumos ar ĀCM. KCM gadījumā slimības kontrolei izmantojamas kā medības, tā arī vakcīnas, tomēr to nevar attiecināt uz ĀCM, jo pret šo saslimšanu nav vakcīnu. 

Ņemot vērā visu iepriekšējo, nav iespējams secināt, ka ātra mežacūku skaita samazināšana, būs pietiekami efektīvs risinājums, lai izskaustu ĀCM. Jāņem vērā arī tas, ka Āfrikas cūku mēris radīs lielāku mežacūku mirstību nekā medības. 

Tur, kur ir liels mežacūku skaits, populācijas samazināšana ar intensīvām medībām, varētu atvieglot iespēju cīnīties ar ĀCM, tomēr tas būtu jāatļauj tikai pēc tam, kad rūpīgi izpētīta attiecīgās populācijas dinamika, vienlaikus darot visu, lai nepieļautu kontaktu starp mežacūku bariem, kā arī, lai ierobežotu mežacūku pārvietošanos.